Viduslaiku Livonijas slavenības Cēsu pilī
Vairākas ar Cēsu pili vēsturiski saistītas personības ieņēmušas nozīmīgu vietu Latvijas viduslaiku un agro jauno laiku vēsturē. Kopš 15. gadsimta nogales Cēsu pils kalpoja par vairāku Vācu ordeņa Livonijas zemes mestru galveno mītni – vietu, kur ordeņa augstākais pavēlnieks pavadīja lielāko gada daļu, pieņēma ārvalstu sūtņus, pulcināja savus padomniekus un kapitula sanāksmēs tikās ar ordeņa augstāko vadību. No pieciem mestriem, kuri Livoniju pārvaldīja no Cēsu pils, trīs – Johans Freitāgs fon Loringhofens, Volters fon Pletenbergs un Hermans fon Brigenejs – apbedīti Cēsu Svētā Jāņa baznīcas kora daļā altāra priekšā.
No šiem valdniekiem vēsturiski nozīmīgākais bija Volters fon Pletenbergs – tālredzīgs politiķis un prasmīgs karavadonis, kurš spēja atjaunot un nostiprināt Livonijas prestižu attiecībās ar Maskavijas lielkņazisti. Uzvara kaujā pie Smoļinas ezera 1502. gadā nodrošināja Livonijai vairākus gadu desmitus ilgu pamieru ar Maskaviju, bet Pletenbergam – Livonijas glābēja un apvienotāja slavu Baltijas vēsturē.
Ar Cēsu pili saistīti arī dramatiski un traģiski notikumi. Garā Hermaņa tornī ierīkotajā cietumā tika ieslodzīti vairāki ievērojami Livonijas zemes mestra politiskie pretinieki. Par sadarbību ar ordenim naidīgo Prūsijas hercogu un mēģinājumiem mainīt valsts iekārtu Livonijā 1537. gadā Cēsu pilī tika ieslodzīts un līdz nāvei nomocīts muižnieks Dītrihs Butlars – viens no galvenajiem sazvērestības organizētājiem. Viņa līdzgaitnieks, ievērojamais literāts Burkards Valdiss, pilī pavadīja vismaz divus gadus gūstā, līdz 1540. gadā tika atbrīvots. Cēsu pils cietumā ieslodzītas arī augstas ordeņa amatpersonas – mestrs Johans Volthūzs fon Herse un landmaršals Johans Špors fon Hertens –, kuri šeit arī mira.
Īpaši dramatiski Cēsu pils liktenis savijās ar vēsturē vienīgā Livonijas karaļa – dāņu prinča Magnusa – dzīvi. 1577. gada vasarā viņš par savu rezidenci izraudzījās bijušo mestru pili, un, kā rakstījis notikumu laikabiedrs Reinholds Heidenšteins, tieši Cēsīs Livonijas iedzīvotāji Magnusam “uzlika karaļa varas titulu un zīmes un zvērēja tam uzticību”. Tomēr daudzsološi iesākusies valdīšana bija īslaicīga – jau tā paša gada septembrī Krievijas cars Ivans IV Bargais pavēlēja Magnusu sagūstīt, ieslodzīt un atsavināt visus viņam piešķirtos īpašumus.
